pāris stundas atpakaļ sēdēju vub auditorijā informācijas tehnoloģiju vadīšanā pie lieliskā prof. Vandijck un saskumu. pēdējā lekcija šajā semestrī un pedējā lekcija man šajā universitātē (visticamāk, ka tā). tā it kā dienas, kas savirknētas nedēļās, kāds rautu no rokām ārā, parauj tik pirmdienu un pārējās rindiņā ar paātrinājumu pakaļ.
un vai mēs paši tam laika rāvējam nepalīdzam? mazais brālis, kuram šodien 3 gadu jubileja, izstiepis 4 pirksteļus, apgalvo, ka drīz jau būšot četri.. es jau plānoju, ko tik visu nedarīšu, kad būšu atkal rīgā, kas tā pa īstam tikai pēc diviem mēnešiem. cik ļoti mēs mīlam šodienu un rītdienu? kāpēc tik pavirši izturamies pret mirkli?
rītdienu veltīšu rītdienai.
un vai mēs paši tam laika rāvējam nepalīdzam? mazais brālis, kuram šodien 3 gadu jubileja, izstiepis 4 pirksteļus, apgalvo, ka drīz jau būšot četri.. es jau plānoju, ko tik visu nedarīšu, kad būšu atkal rīgā, kas tā pa īstam tikai pēc diviem mēnešiem. cik ļoti mēs mīlam šodienu un rītdienu? kāpēc tik pavirši izturamies pret mirkli?
rītdienu veltīšu rītdienai.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru