brauc ciemos, ir ko ņemties

divas dienas laukos un tas apdullinošais zaļums, un lote sāk zīmēt. neņem tā nopietni, bet pavisam nenopietni arī ne, jo tā taču daba. mana nedēļas nogale epizodēs.

pirmā. sestdiena ap pusdienas laiku un koki smaida. ir nolijis lietus, un nu vējš tos purina un žāvē. lieli un balti ir gubu mākoņi, kas skrien pāri, un ja ieskaties ilgāk, tad rodas paātrinātas filmas efekts. tulpes saziedējušas sarkanas un dzeltenas, nu atviegloti uzelpo, jo vāzē tiek ieliktas citas, no pilsētas atvestās.

otrā. pļavās, zem priedēm zied gaiļpieši – tādas mazas, dzeltenas puķītes, kuras vārām tējā, un nav jāliek cukurs klāt, tās pašas gana saldas. priedes smaržo un šalc, uz mirkli šķiet, ka jūra tepat blakus, bet gaiss nav sāļš, tas šodien smaržo pēc svaigi pļautas zāles. pirmo reizi šopavasar, pagalmā jau labi lekna. saule silda un kaķene iet pelītēs.

trešā. ābeles gar ceļu iztīrītas no nedzīvajiem zariem, lai vairāk spēka. ceļš neput, arī tam lietus nācis par labu. ugunī sadeg smalkie, sausie zari, veidojas mazs vezuvs, mirdz un gailē, ka ne acis atraut. kopš senseniem laikiem cilvēkam paticis ugunī lūkoties. nočab lapas otrpus ceļam, un pavisam drošs to šķērso ezis. mazs cilvēks skatās un priecājas.

ceturtā. vējš aizgaiņājis mākoņus un pats aizskrējis tiem līdzi. putnu orķestris norimis, tikai atsevišķi solisti vēl neliekas mierā, atkal un atkal atkārto savas partijas. aiz pakalna, kur kaimiņu mājas gobas iegūlušās ainavā, lec mēness. apaļš un smags.

vēl man būtu jāzīmē miljons mazu zivteļu dīķī un trīs miljoni smieklīgu kurkuļu, un stārķis, kas atnācis pusdienās. saukas ļodzīgais skatu tornis un plakana latvija. vairāki vanagi un stirnu buks. vīnogu stādīšana un vecais suns, kas izlaidies saulē. bites kļavu ziedos un ievu ziedēšana. gulbji. indīgi dzelteni rapšu lauki. dzērves, pavisam bezbailīgas.

p.s. nerakstu angliski, jo tikai latviski šo var pierakstīt. un tikai latviski to var līdz galam saprast.