bet kāpēc nekrita?

šajā nedēļas nogalē pieredzēju pašas mierīgākās un lēnākās dienas šovasar. mierīgas, jo daba bija viegli sastingusi. bezvējšs un klusums. tikai daži uzbāzīgi kukaiņi un lapsenes, kas neatlaidīgi uz tiem pašiem dažiem āboliem sakoncentrējušās, uz kuriem es. lēnas, jo pati tāda - tik slinku sevi sen nebiju sajutusi. un tik baudāmi paslinkot, pasapņot un nedarīt neko.
un tad es pamodos četros no rīta. paskatījos debesīs. sataustīju brilles. uh-la-la-la, cik daudz zvaigznīšu! uz visām pusēm un bezgalīgi dziļi. un nakts tik silti glāsta ādu. tādu mirkļu dēļ ir vērts dzīvot. un tikai.