es sēžu ar muguru pret telpu, un tā ir priekšrocība, jo redzu ielu un koku, kurā sakarināti plastmasas spaiņi ar sarkanām gaismiņām tajos, redzu atspulgā darbību man aiz muguras, un ieskatos pati sev acīs ik pa laikam.
viņš man saka, ka nav manis vērts. ka es nedrīkstu plānot savu dzīvi, lai būtu viņa tuvumā, jo neko nevar man apsolīt. saka, ka man vajag līdzās kādu, kurš būtu iemīlējies dzīvē, kurš spētu aizrauties, kādu, kurš nebūtu tik iemīlējies savā darbā kā viņš. un turās pie cigaretes, man acis jau sāp. saku, kā pie velna?! tu zini, ko man vajag. man ir tikai divdesmitunviens, un es vēlos kaut mācētu kliegt un dusmoties. tā vietā, lai kārtīgi izlamātos, izraudātos vai citādi mazliet dzīvāk izpaustu, kas sakrājies, mēs apsolam viens otram, ka mēģināsim būt, cik vien laimīgi iespējams. viņš smēķē, es knibinos gar telefonu. tādi miermīlīgie susuri.
tas gan nenozīmē, ka sāp mazāk. ellīgi skumji. laukā saulīte, dzīve iet uz priekšu.
viņš man saka, ka nav manis vērts. ka es nedrīkstu plānot savu dzīvi, lai būtu viņa tuvumā, jo neko nevar man apsolīt. saka, ka man vajag līdzās kādu, kurš būtu iemīlējies dzīvē, kurš spētu aizrauties, kādu, kurš nebūtu tik iemīlējies savā darbā kā viņš. un turās pie cigaretes, man acis jau sāp. saku, kā pie velna?! tu zini, ko man vajag. man ir tikai divdesmitunviens, un es vēlos kaut mācētu kliegt un dusmoties. tā vietā, lai kārtīgi izlamātos, izraudātos vai citādi mazliet dzīvāk izpaustu, kas sakrājies, mēs apsolam viens otram, ka mēģināsim būt, cik vien laimīgi iespējams. viņš smēķē, es knibinos gar telefonu. tādi miermīlīgie susuri.
tas gan nenozīmē, ka sāp mazāk. ellīgi skumji. laukā saulīte, dzīve iet uz priekšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru