pastrīdējāmies mazliet

ir te viens ungārs, kuram laikam es ne pārāk patīku un man viņš nepatīk nu pilnīgi noteikti. sanāca diskusija par argumentāciju. bija tā.
runāju ar draudzeni par to, ka ne vienmēr esmu spējīga savu viedokli pamatot ar smuki strukturētiem argumentiem, it sevišķi, ja runa ir par emocijām un lietām, kas ar sirsniņu saistītas. viņš, bastards tāds, izrādās tikai izlikās, ka skatās tv, jo pēcāk, kad manis nav klāt, saka tai pašai meitenei, ka es laikam neesmu īpaši gudra un attapīga, ja jau nemāku izteikties. tad nu sadusmojos vienreiz. nācās viņam paskaidrot, ka tādēļ, ka dzīvoju vairāk ar sirdi kā prātu, neesmu muļķe. dažreiz tā emocija tik liela vai maģiska, ka ielikt vārdu rāmī nu nekādi nesanāk, lai nepazaudētu tās būtību. teicu, ka man nav svarīgi iepatikties visiem, lai ko tas prasītu, atšķirībā no viņa. to, ka nebaidos atklāti pateikt, ka nezinu visu un tādēļ man ir interesanti runāties ar cilvēkiem, kuri man var ko arī iemācīt, ne tikai klausītos, ko saku es.
beigās gan nejutos labāk, jo biju strīdējusies, un stulbi, ka man vispār rūp, ko tāds pāvs par mani domā.