piektdien uzaicināju divus draugus pie sevis uz pusdienām. dažreiz uznāk un tad gribas darboties – izdomāt, ko pagatavot, kā ( diezgan svarīga lieta, jo māsas lielā pavārgrāmata nepieejama) un tad jau pats process arī jauks. rīsi ilgi negribēja vārīties, pa to laiku zivs jau sāka atdzist.. bet ruandietis ( kuru aicināju pievienoties, savādāk viņš pārsvarā pārtiek no frī kartupeļiem, popkorna un kolas) tikai noteica franciski, ka viss kopā ļoti garšīgi. vēl izcepu ābolus ar drupačām cepeškrāsnī ,un izdevās nopirkt traki gardu saldējumu ar rozīnēm. saldais bija debešķīgs pat man kā autoram.
vēl pēc pāris aliņiem devāmies vecpilsētas virzienā. ak, kā man gribējās dejot! zinot to, ka meitenes tajā vakarā pulkvedī deju grīdu iegrieza, vieglāk nepalika. un tieši tā arī ir – piektdienas vakaros ( un pa lielai daļai arī visos citos vakaros) briselē nav kur iet dejot ( un, nē, paldies, bet tehno nepiedāvājiet). izdomājām, ka aiziesim ciemos pie karlosa, kurš strādā salsas bārā. šausmīgi jauks un sirsnīgs puisis no kolumbijas, kuru zinu jau no iepriekšējām vizītēm briselē. nu un tad viņš iejauca – džeimsu bondu man ( par dž.b. runājot, es nevaru saprast patīk vai nepatīk man jaunās filmas tituldziesma, kuru izpilda alicia keys un jack white..). noteikumi salsas bārā sekojoši, atliek palikt vienai pašai ( bez puiša ) uz pus minūti, un tu jau tiec uzlūgta uz deju. taisījām eksperimentu, man šķiet, ka 12 sekundes nepagāja. kkas traks! melnādainais dejotājs no kanādas, kurš esot arī rīgā salsas stundas pasniedzis, neņēma vērā manus aizbildinājumus, ka no salsas neko nemāku, vnk sāka rādīt soļus un tamlīdzīgi. nē, nebija jau slikti, biju pārsmējusies, jo pamazām jau arī kokteilis darīja savu. kad man nesanāca kāds advancētāks manevrs, partneris, mierinoši saka: nekas, nekas, pēc maza brītiņa būs vieglās dejas ( tātad tās bija standarta?) un tad varēšot atļauties vairāk un brīvāk. nē, labi vēl, ka mani sabiedrotie šajā vakarā to tā viegli un ar humoru uztvēra.. kad es jau biju noreibusi pavisam ( nē, ne no caururbjošā skatiena, ne no ritma haha, bet no džeimsa bonda), tad viņš man saka, ka varot sarunāt privātstundas, jo es, redz, jūtot ritmu un tamlīdzīgi. tas nu bija par daudz un mēs drīz vien gājām mājup ( bez dejotāja.. :D ).
bet dažreiz man šķiet, ka nebūtu slikti mazs drusciņš no viņu temperamenta un kaislības. varbūt dzīvei vairāk asuma tad. jo tad turpat ir divi balti intraverti eiropieši, kuri nemāk pateikt to, kas jāpasaka. klusums paliek draudošāks, un nesaprotami, bet tik tālu viens no otra, kaut esot vienā istabā. runājiet, muļķi!
visu sestdienu lasu grāmatu un domāju, domāju, domāju. mājā tukšums, ielas pilnas, jo baltās naktis arī šeit. nekur neeju, klausos bon iver un lisa hannigan, pāršķirstu ( elektroniski) lekciju materiālus advancētajā grāmatvedībā, eju gulēt.
man sāk iepatikties mācīties ekonomiku; menedžments un pat grāmatvedība ir interesanti, ja to pasniedz tik profesionāli, kvalitatīvi un reāli. izlemju, ka darīšu visu, lai no manas izglītības sanāktu, kas liels. un nelikšos mierā, kamēr nebūšu pilnīgi apmierināta un laimīga.
cik daudz gan var izdomāt, ja kaudzēm laika, ko pavadi vienatnē. un cik ļoti truli gan ir rakstīt publisku dienasgrāmatu.