šodienas piedzīvojums lielveikalā kārtējo reizi pierādīja, cik nesakarīgi var būt beļģi. pēc lekcijas nolēmu, ka jāiepērk pārtika un, kas svarīgāk – matu laka vakar beidzās. pie kampusa ir lētais supermārkets, tad nu devos iekšā. iekārtojums kā būvniecības preču veikals depo. lieli, neglīti plaukti, briesmīgi neērti rati ( grozu nav), daudz lielo iepakojumu. cenas norādītas kg vai l, vai piemēram, ja tu ņem divus gab. viena produkta veida. bet, lai uzzinātu, cik man izmaksās viens zemeņu jogurts, man jādala l cena ar tilpumu, jo parastā cena norādīta 3 jogurtiem kopā, kas gan nenozīmē, ka varu izdalīt ar 3, jo tā taču ir akcija vai kas tur. īsta matemātikas stunda.
ok, esmu tikusi galā, dodos uz kasi. haha, nē, ar visa karti maksāt nevar. tikai ar īpašo klienta karti vai skaidrā. paskaitām – nesanāk.. pārdevēja atsaucīga, saka, ka varu visu atstāt, izņemt naudu un samaksāt. labi, eju tagad pa iepirkumu ielu, kas turpat aiz stūra nebeidzami gara. nav banku, nav cashmašīnu, nekā. uz to brīdi jau biju nikna. kad pēc 10 kvartāliem tomēr atradu vienu, smaids manā sejā neparādījās.. nu, nepagāja ne pāris stundas, kad tiku pie saviem burkāniem, mozzarellas un prezident brī.
vēl sīkums iz ikdienas, kas mani kaitina ļoti ļoti. pasūtot dzērienus, jāmaksā uzreiz, kad tos atnes. respektīvi, pat ja jūs aizsēžaties vienā vietā un dzerat jau ceturto aliņu, tad jūs jau 4 reizes esat norēķinājušies. visu laiku ņemšanās ar naudu, kas var būt kaitinoša, ja jūs esat vairāki cilvēki, ne vienmēr ir sīknauda un tamlīdzīgi. vienīgais labums – nekad nav jāgaida rēķins.
bet ir arī jaukas lietas. nokrāvusies ar saviem pirkumiem, kāpu virszemē no metro un pretim nāk puika. nebijām satikušies kopš sestdienas ( trakās piektdienas salsas nakts), ļoti jauks pārsteigums. radās sajūta, ka esmu vietējā un dzīvoju te ilgāk.
laiciņš joprojām absolūti burvīgs.
ok, esmu tikusi galā, dodos uz kasi. haha, nē, ar visa karti maksāt nevar. tikai ar īpašo klienta karti vai skaidrā. paskaitām – nesanāk.. pārdevēja atsaucīga, saka, ka varu visu atstāt, izņemt naudu un samaksāt. labi, eju tagad pa iepirkumu ielu, kas turpat aiz stūra nebeidzami gara. nav banku, nav cashmašīnu, nekā. uz to brīdi jau biju nikna. kad pēc 10 kvartāliem tomēr atradu vienu, smaids manā sejā neparādījās.. nu, nepagāja ne pāris stundas, kad tiku pie saviem burkāniem, mozzarellas un prezident brī.
vēl sīkums iz ikdienas, kas mani kaitina ļoti ļoti. pasūtot dzērienus, jāmaksā uzreiz, kad tos atnes. respektīvi, pat ja jūs aizsēžaties vienā vietā un dzerat jau ceturto aliņu, tad jūs jau 4 reizes esat norēķinājušies. visu laiku ņemšanās ar naudu, kas var būt kaitinoša, ja jūs esat vairāki cilvēki, ne vienmēr ir sīknauda un tamlīdzīgi. vienīgais labums – nekad nav jāgaida rēķins.
bet ir arī jaukas lietas. nokrāvusies ar saviem pirkumiem, kāpu virszemē no metro un pretim nāk puika. nebijām satikušies kopš sestdienas ( trakās piektdienas salsas nakts), ļoti jauks pārsteigums. radās sajūta, ka esmu vietējā un dzīvoju te ilgāk.
laiciņš joprojām absolūti burvīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru