atceros, kad biju maza, mammai un tētim teicu, ka gribu apprecēt nēģeri ( šodien vairs nelietoju šo vārdu, bet, lai būtu precīza vēstures faktos, atļaujos šeit uzrakstīt..), jo gribu smukus mulatu bērniņus...
atcerējos to vakar vakarā, kad viens no ruandiešiem ienāca pie manis istabā, jo gribēja paskatīties, kā man ar to šalli iet ( paldies, ļoti labi, drīz būšu pabeigusi). sēž tāds divmetrīgs, baltiem zobiem un jautā, vai es negribētu būt viņa draudzene. es esot mierīga un nosvērta, izstarojot tādu labestību un smuka arī. es saku, ka nav jau tas tik vienkārši viss. viņš saka, ka ir gan. ja es piekristu, viņš mani mīlētu, atvērtu savu sirdi un būtu ļoti laimīgs un mani arī padarītu ļoti laimīgu. ( es tikai turpinu adīt, fonā skan Dido). es iebilstu, ka tā jau nevar - vienkārši izlemt, ka būsim kopā; kko par jūtu ķīmiju, kopīgām interesēm un seksuālo pievilcību ieadu šallē. viņš saka, jūs eiropieši esat savādi un sarežģīti. mīlestību izkropļojat. paši esat nelaimīgi, vienalga vai ar kādu kopā vai vieni paši.
tad mēs vēl mazliet parunājam par latviju un ruandu. to, ka ziemassvētkos uz manu valsti aizlidot 8.5 reizes lētāk, kā uz viņa.
pirms promiešanas, vēl tiek izspēlēta lomu spēlīte.. bet pieņemsim, ka tu esi mana draudzene, vai tu atbrauktu uz manu valsti ciemos, paskatīties no kurienes es nāku? es saku, bet pilnīgi noteikti aizbrauktu, mans draugs. bet tagad gan arlabunakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru